Logo
Uļjana Semjonova

Uļjana Semjonova

Divkārtēja olimpiskā, trīskārtēja pasaules, desmitkārtēja Eiropas čempione

Starptautiskiem tituliem bagātākā spēlētāja pasaules sieviešu basketbola vēsturē. Izcila centra spēlētāja, ilggadēja TTT komandas un Padomju Savienības izlases līdere. Uzņemta Pasaules basketbola, Sieviešu basketbola un FIBA Slavas zālēs.

Dzimusi 1952.gada 9.martā

No 1967. līdz 1987.gadam spēlējusi Rīgas TTT, 1988.gadā Tintoretto (Spānija).

Latvijas čempione (1968).

Piecpadsmitkārtēja PSRS čempione (1968.-1973., 1975.-1977., 1979.-1984.), trīskārtēja vicečempione (1974., 1978., 1986.), bronzas ieguvēja (1985.).

Vienpadsmitkārtēja Eiropas kausa izcīņas uzvarētāja (1968.-1975., 1977., 1981., 1982.).

No 1970. līdz 1983.gadam spēlējusi Latvijas izlasē, piedalījusies četrās PSRS tautu spartakiādēs un 55 spēlēs. Četrkārtēja PSRS tautu spartakiādes čempione (1971., 1975., 1979., 1983.).

No 1968. līdz 1986.gadam spēlējusi Padomju Savienības izlasē. Divkārtēja olimpiskā čempione (1976., 1980.), trīskārtēja pasaules čempione (1971., 1975., 1983.), desmitkārtēja Eiropas čempione (1968., 1970., 1972., 1974., 1976., 1978., 1980., 1981., 1983., 1985.). Universiādes čempione (1973.). Trīskārtēja Eiropas junioru čempione (1967., 1969., 1971.).

Uzņemta Pasaules basketbola Slavas zālē (1993), Sieviešu basketbola Slavas zālē (1999) un FIBA Slavas zālē (2007).

Pēc sportistes karjeras beigām ilggadēja Latvijas Olimpiešu sociālā fonda vadītāja.

Uļa dzimusi Daugavpils rajona Medumos un basketbolu iepazina tikai 13 gadu vecumā, ka augumā garā meitene tika uzaicināta trenēties uz Rīgu. Izcilā jaunatnes trenera Augusta Raubena vadībā viņa ātri apguva basketbola pamatelementus. Turpmākajos gados Semjonova sasniedza izcilu tehnisko un taktisko meistarību, kas deva iespēju visā pilnībā izmantot unikālo augumu (210 cm) un padarīja viņu nepārspējamu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, gan cīņā par atlēkušajām bumbām.

Uļjana Semjonova: „Tagad brīžos, kad veselība sašķobās, reizēm iznāk paprātot: vai bija vērts visu apzinīgo mūžu ziedot sevi pilnībā? Taču es laikam esmu maksimāliste, izdaru visu, ko vien spēju; ar mazāk man nepietiek. Mazotnē man ģimene mācīja katru iesākto darbu paveikt godīgi, ar pilnu atdevi un līdz galam. Bijām taču zemnieki. Basketbols sākumā man likās tāda kā vieglprātība — līdz to iemīlēju caur TTT un komandas lieliskajām meitenēm.

Es nezinu labāku komandu par TTT. Mēs patiešām bijām labas draudzenes, gribējām un pratām cita citu atbalstīt grūtā brīdī.

Basketbols man neapnika nekad, kaut arī reizēm spēlēt iznāca gandrīz augu gadu bez atvaļinājuma. TTT nomainīja PSRS izlase, tad atkal nāca TTT sezona. Vienmēr domāju par komandas prestižu, par kārtējā titula izcīnīšanu. Liels stimuls bija līdzdalība Eiropas kausa izcīņā, kas deva tolaik ekskluzīvo iespēju apceļot ārzemes. Ja kādreiz gadījās zaudēt, tad bija liels kauns.

TTT pārmeta atpalicību no modernā basketbola, bet tās gan bija muļķības? “Moderns basketbols” nevar būt pašmērķis, galvenais mērķis ir — uzvara. Jo basketbols nav cirka izrāde. Vai tad man modes pēc bija jāauļo ātrajos uzbrukumos, jādriblē bumba pret presingu un jārāda kas cits, ko darīja “mazās”? Es devu komandai labumu citādā veidā un bieži vien visas 40 spēles minūtes.”

Atpakaļ

Seko mums!