Logo
Valdemārs Baumanis

Valdemārs Baumanis

1935-1939: valstsvienības treneris

Viens no galvenajiem valstsvienības panākumu kaldinātājiem trīsdesmitajos gados – komandas sastādītāja un trenera Baumaņa vadībā Latvijas komanda uzvarēja pirmajā Eiropas čempionātā 1935.gadā un izcīnīja otro vietu trešajā čempionātā 1939.gadā.

Dzimis 1905.gada 19.aprīlī Liepājā, miris 1992.gada 24.aprīlī Čikāgā (ASV).

Divkārtējs Latvijas meistars JKS sastāvā (1925., 1929.).

Aizvadījis 6 spēles valstsvienībā, piedalījies arī pirmajā spēlē ar Igauniju 1924.gada 24.aprīlī.

No 1931. līdz 1941.gadam strādājis Armijas sporta klubā, viņa vadībā ASK komanda trīs reizes uzvarēja Latvijas meistarsacīkstēs (1939-1941).

Basketbola valstsvienības sastādītājs (galvenais treneris) 1935., 1938.-1940.gadā.

Vadījis valstsvienību Eiropas čempionātā 1935. (1.vieta) un 1939.gadā (2.vieta), bijis komandas pārstāvis 1936.gada olimpiskajās spēlēs.

Kā spēlētājs Baumanis JKS komandas sastāvā divreiz kļuva par valsts meistaru basketbolā un vairākkārt arī volejbolā. Tāds universālisms tajos laikos nebija nekas ārkārtējs, turklāt viņš labprāt un labi spēlējis arī futbolu. Taču sirds visvairāk vilkusi pie groza bumbas, kas strauji iekaroja popularitāti latvju jaunatnes vidū.

Par spēlētāja Baumaņa stilu un prasmēm laukumā daudz liecību nav saglabājies. Latvijas sporta vēsturnieki Vilis Čika un Arnolds Šmits, trimdā iznākušajā grāmatā Sporta Latvija rakstīja, ka aizsargi Baumanis un Liberts bijuši „cīnītāji līdz pēdējam”.

Konkrētāk novērtēta Baumaņa darbība pēc spēlētāja karjeras beigām: „Baumanis savas trenētāja gaitas sāka ASK, tā teikt, no pašas apakšas, izaudzinot lieliskus izlases basketbolistus un vairākkārtīgu Latvijas meistarvienību. Lielā enerģija, uzņēmība, neatlaidība un sporta mīlestība ātri pavēra Baumanim ceļu uz valsts vienības sastādītāja un trenētāja godu. Ja arī dažreiz mazliet subjektīvāks savos spriedumos un noteikumu izvērtējumos nekā citi, tieši viņa laikā Latvijas basketbols piedzīvoja savus lielākos triumfa brīžus.”

Mācības Kara skolā Baumanim attīstīja vadītāja iemaņas, spēju uzņemties atbildību un prasmi aizraut ar savu ideju gan padotos, gan sabiedrotos, gan citādi domājošos, panākot tās sasniegšanu par spīti visiem apstākļiem. Šīs kvalitātes viņam palīdzēja iekarot stabilas pozīcijas Latvijas sporta sabiedrībā.

1934.gada rudenī, kad valstsvienība sāka gatavoties pirmajam Eiropas čempionātam, lielākā daļa kandidātu nāca no Latvijas labākās komandas Universitātes sports, turklāt US vadītājs Roberts Plūme bija arī Latvijas Basketbola savienības priekšsēdis. Tomēr  par valstsvienības galveno sagatavotāju tika izraudzīts 29 gadus vecais virsleitnants Valdemārs Baumanis.

 „Neatlaidīgā un sistemātiskā treniņā bija sasniegts tas, ka no vairāku biedrību labākajiem spēlētājiem sastādītā vienība bija pilnīgi sakausēta un spēlētāji savā starpā sapratās lieliski,” Baumanis 1935.gada pavasarī uzsvēra mēnešrakstā Fiziskā kultūra un sports. Savas literārās dotības viņš lika lietā regulāri, skaidrodams basketbola skaistumu un noslēpumus. Arī kritiski izvērtēdams situāciju Latvijas basketbola saimniecībā un aicinādams uz attīstību un radikāliem uzlabojumiem. Tūlīt pēc triumfālās atgriešanās no pirmā Eiropas čempionāta Ženēvā Baumanis izmantojis basketbolam pievērsto sabiedrības uzmanību, lai presē risinātu stratēģiskās problēmas: „Jo sevišķi mēs izjutām, cik ļoti mums trūkst Latvijā labas vingrotavas...”

Pirmā Eiropas čempiona lauri Baumani nepasargāja no intrigām, un US vadītāju spiediena ietekmē viņš uz vairākiem gadiem tika atstumts no valstsvienības vadības. Sporta nianses pārzinoši cilvēki uzskatīja, ka basketbolistu fizisko spēju attīstīšanā lielāks esot bijis vieglatlētikā pieredzi guvušā Riharda Dekšenieka devums, bet taktikas smalkumus  teorētiski labāk pārzinājisUniversitātes sporta treneris Ādolfs Grasis. Tomēr diezin vai tā bija tikai sagadīšanās, ka bez Baumaņa valstsvienībai nekādu lielo panākumu nebija.

Toties, kad enerģiskais virsleitnants atkal tika pie iespējas veidot valstsvienību pēc savas gaumes, tā nepievīla. 1938.gada rudenī Latvijas komanda izcīnīja pirmo vietu sešu elites komandu turnīrā Berlīnē (nespēlēja tikai Lietuva un Polija), 1939.gadā ieguva otro vietu Eiropas čempionātā Kauņā, tikai par punktu piekāpjoties čempioniem lietuviešiem.

1939.gada vasarā Baumanis vēlreiz nodemonstrēja savu novatora dabu, sev un valstsvienības spēlētājiem Visvaldim Melderim un Maksim Kazākam izkārtodams iespēju pilnīgot basketbola māku ASV, Longailendas universitātē. Basketbola dzimtenē redzētais, piedzīvotais un uzzinātais pēcāk tika gan stāstīts jaunajiem censoņiem Sporta nama nodarbībās, gan aprakstīts presē. Savukārt atvestās modernās bumbas un apavus uzreiz lika lietā daudzie basketbolisti, kuriem Sporta nams bija kļuvis par lieliskām otrajām mājām. Basketbols patiesi bija kļuvis par nacionālo sporta veidu, modinot cerības izaudzināt jaunus talantus un tiekties pēc jaunām uzvarām.

Teorētiskajās nostādnēs Baumanis soļoja pa priekšu laikam: „Mēs, latvieši esam iedomājušies, ka basketbola spēli var iemācīties tikai ar spēlēšanu. Tie, kas bija tādos uzskatos, treniņu stundās vai nu meta bumbu grozā vai arī spēlēja uz diviem groziem. Nenoliedzami, tā vingrinoties, spēlētāji sasniedza lielu virtuozitāti iemetienos, un pieauga arī izturība. Turpretim vispārējais spēles līmenis bija ļoti zems. Lai uzlabotu spēles tehniku, vajadzēja reiz nākt pie atziņas, ka katrā treniņa stundā zināmas minūtes paredzamas tehnikas vingrināšanai, neaizmirstot arī to, ka basketbola spēle ir piecu vīru sadarbība, kas bez tehnikas prasa vēl daudzas citas atziņas.”

Diemžēl Otrais pasaules karš nežēlīgi pārtrauca šīs iestrādes. 1941.gada martā Rīgas komanda Baumaņa vadībā izcīnīja trešo vietu PSRS astoņu pilsētu turnīrā. Vācu okupētajā Latvijā Valdemāra Baumaņa vadītā ASK komanda bija viena no labākajām basketbolā un pati labākā – futbolā.

Laiks nežēlīgi pieprasīja talantus likt lietā ne tikai sporta cīņās vien. Sākot ar 1943.gada otro pusi Valdemāra Baumaņa vārds pazuda no sporta hronikām, toties parādījās latviešu leģiona apgādes daļu dokumentos. Bijušais leģiona štāba priekšnieks pulkvedis Arturs Silgailis grāmatā Latviešu leģions piemin viņa, šķiet, pašu lielāko varoņdarbu kara laikā: 1945.gada maija sākumā majora Baumaņa apņēmīgā rīcība apmēram 4000 latviešu karavīru pasargājusi no bezjēdzīgas asinsizliešanas un nodrošinājusi nokļūšanu gūstā amerikāņu okupētajā Vācijas daļā.

Karagūstekņa gaitās Baumanis atkal pievērsies tam, ko gribējis darīt visvairāk un pratis vislabāk – sporta dzīves organizēšanai. Viņš sarīkojis latviešu futbolistu turneju pa Vācijas pilsētām un basketbolistu komandas All Star de Riga turneju pa Franciju, kurā 10 spēlēs tika izcīnītas 10 uzvaras. Arī darbojās trimdā nodibinātajā Latvijas Olimpiskajā komitejā.

Kad cerības uz straujām politiskajām pārmaiņām zuda, Baumanis apmetās uz dzīvi Francijā, bet piecdesmito gadu vidū pārcēlās uz ASV, kur turpināja darboties trimdinieku sporta organizācijās.

Pirmo Eiropas čempionu treneris aizgāja mūžībā Čikāgā 87 gadu vecumā 1992.gada 24.aprīlī. Viņa veikumu Latvijā katru gadu atgādina Valdemāra Baumaņa kauss, ko piešķir labākajiem jaunajiem basketbolistiem.

Atpakaļ

Seko mums!