Logo

Basketbolā traumu risku izslēgt nevar. Bet būtiski samazināt - var

Basketbolā traumu risku izslēgt nevar. Bet būtiski samazināt - var

Pērn Dāvis Bertāns, Sabīne Niedola un Kristīne Vītola, šosezon Kaspars Vecvagars un Jānis Bērziņš – tāda ir „melnā hronika” krustenisko saišu savainojumiem, kas basketbolistus izsit no ierindas uz vairāk nekā pusgadu. Sagadīšanās vai likumsakarība? Un – kas darāms, lai mazinātu savainojumu risku? Šos jautājumus uzdevu sporta ārstei Sandrai Rozeštokai.

Vai šī statistika dod pietiekamu pamatu vispārīgam secinājumam, ka ar jaunajiem basketbolistiem tiek strādāts neprofesionāli?

Nē, jo katrs traumas gadījums ir individuāls.

Muskuļu disbalanss, protams, ir pirmais iemesls, kas nelaimes brīdī nāk prātā, taču ne vienmēr tas atbilst realitātei. Piemēram, Vecvagara gadījums. Kauņas „Žalgirī” spēlētāju kvalitatīvai fiziskajai sagatavotībai veltīta ļoti liela uzmanība un dažādās pārbaudēs, tai skaitā ceļgalu stabilitātes testos, Kasparam rādītāji bijuši labi.

Cits piemērs – Kristīne Vītola. Viņa strauji auga un no pusaudzes gadiem tika vadāta pie kvalificētiem speciālistiem, lai nostabilizētu organismu. Līdz 18 gadiem tika izdarīts viss, ko vajadzēja. Tiesa, nav īsti zināms, kā ar viņu tika strādāts ASV augstskolā.

Diemžēl basketbolā ir pietiekami liels nejaušu negadījumu risks. Gan tāpēc, ka nevar izvairīties no fiziska kontakta ar pretspēlētājiem. Gan tāpēc, ka spēles laikā neizbēgami veidojas nestandarta situācijas, kas no spēlētājiem prasa nestandarta rīcību un līdz ar to ķermeni pakļauj pārslodzei – neērtā pozā jāpastiepjas pēc bumbas, jāapsteidz pretinieks, strauji jāapstājas utt. Pat izcila fiziskā sagatavotība un visprofesionālāk veiktā profilakse nedod 100% garantiju, ka saites izturēs.

Līdzās Latvijas basketbolistu sarakstam var likt arī ārzemju „upuru” listi, kas nebūs īsāka: NBA spēlējošie spānis Rikijs Rubio, itālietis Dino Galinari un brazīlietis Leonardo Barbosa, Belgradas „Partizan” spēlējošie francūzis Leo Vestermans un serbs Dragans Miljosavļevičs, lietuvietis Rimants Kaukēns, slovēnis Gašpers Vidmars...

 

 

 

Jā, ceļgala krustenisko saišu plīsumi basketbolā ir aktuāla problēma, neviens sporta medicīnas kongress nepaiet bez šīs tēmas iztirzāšanas. Tas ir nopietns traucējums, kas sportistu uz ilgu laiku izsit no aprites, tāpēc daudzi cenšas meklēt iemeslus un atrast likumsakarības.

Basketbolistus pamatā apdraud divi „mehānismi”, kas var saplēst saites. 70% gadījumu trauma rodas, ja izvērsta pēda un celis iet uz iekšu. 30% gadījumu kāja ir pārāk iztaisnota, nospriegota  un pēda vērsta uz iekšu. Šādas kustības lielākoties tiek izdarītas jau pieminētajās nestandarta situācijās.

Izskanējusi informācija, ka starp krusteniskās saites sarāvušajiem cilvēkiem profesionāli sportisti ir tikai 2%. Taisnība?

Pati neesmu iepazinusies ar pētījumu, kas apstiprinātu šādu statistiku. Tomēr šī trauma ir gana izplatīta arī ārpus profesionālu sportistu sabiedrības – kuru suns parāva, kurš nesavaldīja divriteni, kurš nokrita slēpojot.

Lielākā riska grupa ir 15 līdz 25 gadus veci fiziski aktīvi cilvēki. Turklāt vairāk ir apdraudētas meitenes. Pubertātes laikā mainās hormonu līmenis, saites kļūst vaļīgākas.

Kādas likumsakarības izdevies izlobīt no latviešu neveiksmju stāstiem?

Lielākā daļa meiteņu savainojumu guvušas nekontakta veidā. Visas bijušas līderes. Liela gribēšana, atbildības sajūta, pārcentība un – kustība nesanāk gluži pareiza...

Turklāt visas ir ļoti daudz spēlējušas. Tas nozīmē, ka pakļautas nogurumam, koncentrēšanās spēju samazinājumam vai zudumam. Ne velti savainojumi bieži gadās turnīra vai pat sezonas pēdējās spēlēs. Kad šķiet – vēl tikai pēdējā piespiešanās vajadzīga.

Visām labi attīstīti muskuļi un samērā viegli gāja rehabilitācijas periodā, tomēr atgriešanās laukumā bijusi atšķirīga, jo galvā ieslēdzas aizsargreakcija, kas katram sportistam darbojas atšķirīgi. Ja to neizdodas atslēgt, parādās jauns risks – pārlogot otro kāju, izprovocējot tās savainošanu.

Ņemot vērā bēdīgo pieredzi – kas tiek darīts, lai mazinātu šāda savainojuma risku?

Jaunums ir tas, kaizlašu dalībnieku tradicionālās veselības pārbaudes papildinām ar dažiem īpašajiem testiem, lai krātos informācija ne tikai par jaunā sportista funkcionālo stāvokli, bet arī kustību kvalitāti, locītavu stabilitāti.

Sistemātiski diagnosticējot un laikus pamanot problēmas, ir iespēja pievērst pastiprinātu uzmanību profilaksei.

Ir pamats bažām?

Rūpējoties par fizisko sagatavotību un traumu profilaksi, pat vislabākajā gadījumā niansēs vienmēr var izdarīt labāk. Taču jāatzīst, ka ir atšķirība – reizēm liela – starp to, kā strādā dažādas sporta skolas un dažādi treneri. Ir labi piemēri (NOSAUKSIM?), taču ir arī ne tik labi.

Kādas problēmas pamanītas?

Par maz tiek pievērsta uzmanība kustību tehnikai, locītavu stabilitātei. Kā jaunais sportists liek pēdu, kā atsperas? Kas notiek ar ceļgalu, kad lec un piezemējas? Cik stabila ir potīte? Kur skrējiena laikā atrodas ķermenis – vai svars guļas uz kājām, kā tam jābūt, vai veļas pa priekšu? Daudzām meitenēm parastais skrējiena solis ir nepareizs – skrien ar x veida kājām, „netaisot vaļā” ceļgalu. Bet ceļgals uz iekšpusi – tas ir viens no riska faktoriem.

Nekā ļoti sarežģīta – pamatsoli var pakoriģēt kaut vai iesildīšanās skrējiena laikā. Pietupjoties celim jāskatās turpat, kur skatās purngals; ja kāja izvērsta kāja, arī celim jābūt izvēstam. Tikai jāpievērš uzmanība, jākonstatē defekts un tad konsekventi jāstrādā, lai to novērstu.

Pietrūkst zināšanu, laika, ieinteresētības?

Negribu atbildēt treneru vietā, bet laikam sava daļa taisnības ir katrā versijā.

Kad praksē atnāk LSPA pēdējā kursa students, redzu, cik daudz robu viņam vēl ir praktiskajās zināšanās. Teorija ir apgūta, bet tā netiek „saslēgta” ar praksi. Trūkst izpratnes, kā teoriju var realizēt treniņā.

Piemēram, kas ar ķermeni notiek iesildīšanās laikā? Muskuļu audus var iesildīt ātri, bet saitēs asinsvadu daudz mazāk tāpēc vajag 7-10 minūtes, lai paaugstinātu temperatūru un elastību. Tāpēc nevar vienkārši pamētāt bumbu.

Ieinteresētības trūkumu nevaru pārmest. Kad uzstājos Jaunatnes Basketbola līgas treneru seminārā, interese bija ļoti liela. Stāstīju un rādīju it kā elementāras lietas, un treneri atzina, ka bijis ļoti vērtīgi. Īpaši redzēt „modeļu” demonstrējumus – ko nozīmē stabils, ko nozīmē nestabils celis.

Skaidrs, ka treneriem, kuri strādā ar maziem bērniem, ne tikai jāmāca basketbola elementi, bet arī jāpamana un vajadzības gadījumā jālabo pamatlietas – stāja, gaita, soļi. Jāiemāca pareizi izdarīt izklupienu, pietupienu, piezemēties pēc palēciena. Jāiemāca „apnicīgos” stiepšanās vingrinājumu .

Tāpēc ļoti lietderīga ir bērnu basketbola treneru sadarbība ar fiziskās sagatavotības speciālistiem. Lai paskatās no malas – tas noder.

Vēl viens riska faktors – vēlme strauji sasniegt labus rezultātus. Piemēram, reiz sporta skolā aizsākām ārstnieciskās vingrošanas nodarbības, lai koriģētu bērnu stāju. Gadu izturējām. Vārdos visi bija „par”, bet praksē mazinājās motivācija vecākiem, pašiem bērniem. Ja mazais iemet bumbu grozā – to uzreiz var novērtēt, bet pareizi noliktu pēdu pamana tikai speciālists.

Tiklīdz bērns sāks augt, visas asimetrijas kļūs redzamākas. Mainās muskuļu tonuss, kauli aug ātrāk, nekā attīstās saišu mehānisms. Rodas muskuļu disbalanss. 70% gadījumu sūdzības par sāpošiem ceļgaliem ir savilkto muskuļu vai iekaisušo saišu stiprinājuma vietu dēļ.

Bet baidīšana ar problēmām, kas draud pēc daudziem gadiem, nav efektīva. Pieredze diemžēl liecina, ka vecāki ļoti neuzmanīgi – netālredzīgi – izturas pret bērnu veselību. Tāpēc trenerim jābūt arī labam motivatoram, panākot, ka tiek izdarīts arī tas, kas nepatīk, bet ir ļoti vajadzīgs.

Basketbolisti lielākoties sāk trenēties 9-10 gadu vecumā. Nav par vēlu lauzt ieradumus, ja tie ir nepareizi?

Protams, labāk uzreiz iemācīties pareizi. Bērnudārzos stājas korekcijai uzmanība tiek pievērsta. Cik kvalitatīvi – tas ir atkarīgs no subjektīviem faktoriem. Pareizas stājas veidošanu noteikti veicina deju nodarbības.

Atgūt var visu, bet tas prasa mērķtiecīgu darbu, enerģiju un neatslābstošu uzmanību. Vienā no izlasēm bija gadījums, kad visu vasaru cītīgi strādājām, lai spēlētājai iemācītu pareizi skriet. Efekts bija, bet pagāja brīvdienas, sākās jaunā sezona sporta skolā un skatos – skrien pa vecam. Kustību stereotipu grūti mainīt un grūti noturēt.

Komentāri (0)

Vēl nav komentāru, esi pirmais, kas komentē!

Seko mums!